40 gadu grāmatu ielenkumā

Avots
Ezerzeme
9. augusts 2011, 22:20

Augustā 40 darba gada jubileju svinēs Dagdas pagasta bibliotekāre Ludmila Kukele. Lai gan šī nav pirmā darbavieta, bet tieši Dagdas pagasta bibliotēkā viņa nostrādājusi visilgāko laika posmu.

Skolas gados Ludmila par bibliotekāres profesiju pat ne- domāja, jo līdz sirds dziļumiem bija iemīlējusi vēsturi un ģeogrāfiju. Pēc vidējās izglītības iegūšanas devās uz galvaspilsētu un iesniedza dokumentus Latvijas Universitātē, lai studētu ģeogrāfiju, bet izgāzās ķīmijas eksāmenā. Tas bija sāpīgi, bet nebija liels pārsteigums — Ludmilai ķīmija skolā nekad nepadevās. Viņa atgriezās mājās, lai iekārtotu dzīvi pēc lielpilsētā piedzīvotā fiasko. Palīdzēja gadījums. Par Dagdas lauku bibliotēkas vadītāju strādāja Leontīne Maļuhina, ar kuru jauniete dzīvoja vienā mājā. Izrādījās, ka kāda bibliotēkas darbiniece devās dekrēta atvaļinājumā, tāpēc Leontīne izteica Ludmilai piedāvājumu pastrādāt gadiņu bibliotēkā, bet tad jau redzēs. Ludmila piekrita, darbs iepatikās, drīz vien viņa saprata, ka tas ir dzīves aicinājums. Vēlāk viņa piekrita arī Leontīnes ieteikumam iesniegt dokumentus Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, lai neklātienē apgūtu bibliotekāres profesiju. Pēc divu gadu mācībām Ludmila jau turēja rokās diplomu.

Dagdas lauku bibliotēkā viņa nostrādāja gadu, tikpat ilgu laiku arī Dagdas bērnu bibliotēkā, pēc tam saņēma norīkojumu uz Konstantinovas pagasta bibliotēku, bet drīz vien viņa sāka strādāt Dagdas pagasta bibliotēkā. Šodien Ludmila pateicīga liktenim, kas saveda viņu ar Leontīnu.

“Maļuhinas kundze ne tikai piedāvāja man darbu grūtā brīdī, bet arī bija mana skolotāja pirmajā darbavietā,” atceras Ludmila. ”Es tobrīd biju ļoti jauna, jo, pateicoties tam, ka mamma bija skolotāja, savas skolas gaitas uzsāku gadu agrāk (Ludmila dzimusi novembrī) un vidusskolu pabeidzu 16 gados. Piekritu pastrādāt bibliotēkā, un man viss izdevās. Arī izglītību ieguvu, lai gan iestājeksāmeni bija jākārto pēc gadu ilga pār-traukuma. Kad jau varēju palīdzēt citām jaunām darbiniecēm, man vispār bija liels gandarījums. Šodien nebaidos sacīt, ka tagadējās profesijas izvēle nebija mērķtiecīga, tas vairāk bija apstākļu sagadīšanās rezultāts, bet izrādījās, ka šī ir mana profesija, nenožēloju nevienu darba gadu.”

Ar Dagdas pagasta bibliotēku Ludmilai saistās darba mūža spilgtākā posma atmiņas. Strādāt šeit vienmēr bijis aizraujoši, sevišķi dzīvīgi gājis padomju varas gados. Nepaspējusi nostrādāt mēnesi, kad viņa jau tika ievēlēta par komjauniešu organizācijas sekretāri “Brīvībā”. Vēl īsti nezināja ne cilvēkus, ne situāciju kopumā, bet jau ar pilnu jaudu sāka pildīt jaunos pienākumus, un viss bija normāli. Komjaunieši rīkoja dažādus pasākumus, brauca uz salidojumiem, izdeva sienas avīzi, dar- bojās pulciņos. Vārdu sakot, jauniešu dzīve sita augstu vilni, turklāt viņi centās būt visur klāt, labprāt piedalījās aktivitātēs un braucienos. Vairākus gadus Ludmila bija ciema padomes deputāte. Bibliotekāre nestāvēja malā nevienā dzīves jomā: vadīja kāzas, lasīja dzeju pasākumos, svinēja kapusvētkus pēc tā laika jaunajām tradīcijām, organizēja bērnības svētkus, rakstīja aģitācijas plakātus, pat rakstīja numurus govju novietnēm fermā.

Padomju laika posma īpatnība — varēja mierīgi dzīvot ar iegūto izglītības dokumentu un nelikties zinis par tālākizglītību. Jaunajā tūkstošgadē Ludmilas dzīvē iezīmējās kā dažādu kursu laiks, jo bija daudz jāmācās. Tagad viņai krājas mapīte ar sertifikātiem un apliecībām. Kā visnozīmīgākos bibliotekāre atzīmē tieši datoru kursus.

“Datori ienāca strauji, pret tiem man bija bijība,” atceras Ludmila. ”Kursu laikā datoru bibliotēkā vēl nebija, tālab mācības savā ziņā bija kā taustīšanās pa tumšu mežu. Bet galu galā visu apguvu un spēju palīdzēt citiem.”

Ludmila savu ģimeni nodibināja 1985. gada rudenī. Vīrs Leonīds bija mehanizators Dagdas 16. Ceļu remonta un celtniecības pārvaldē, jau 14 gadus kā miris. Leonīds bija ļoti apzinīgs darbinieks, labi pelnīja, saņēma prēmijas, dažādus apbalvojumus, bet kādu dienu neizturēja sirds. Abu vienīgais bērns Deniss pabeidza 9 klases un devās uz Daugavpils dzelzceļa koledžu, kuru sekmīgi pabeidza. Strādāja par virpotāju lokomotīvju remonta rūpnīcā, un dzīvē viss ietu uz augšu, ja ne štatu samazināšana. Pirmos atlaida jaunākos darbiniekus. Pārbraucis mājās, iestājās darba biržā. Ģimenes rīcībā tobrīd vēl bija pensija par apgādnieka zaudēšanu. Dēls paklausīja mammas padomam un devās uz Dagdas arodvidusskolu, lai apgūtu automehāniķa profesiju. Vismaz ir stipendija, un papildus zināšanas mūsdienās nekam vēl nav traucējušas. Vasarā jaunietis meklē un atrod iespējas piepelnīties. Skolu pabeigs pēc diviem gadiem. Ludmila ļoti lepojas ar dēlu, kurš ir saprātīgs un nestrebj karstu. Draugi Denisu aicina doties uz ārzemēm, bet viņš vēlas pabeigt iesāktās mācības, pēc tam lemt par tālāko rīcību. Kā tautā saka, labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Puisis labi mācās, saņem divas stipendijas, bet nesteidzas dibināt savu ģimeni, jo šodien pats to uzturēt pilnībā nespētu, nevēlas uzkraut papildus finansiālās problēmas mammas pleciem.

Juris ROGA

Izvēlas tuvi un tāli lasītāji

Avots
Ezerzeme
9. augusts 2011, 22:11

Par to, ka reiz Dagdas pagastā bijusi pašvaldība, vairs ir tikai viena liecība — Dagdas pagasta tautas bibliotēka, kuru turpina vadīt Ludmila Kukele. Bibliotēka aizņem tikai trīs telpas, kuras izdevās saremontēt pirms pašas administratīvi teritoriālās reformas, un tagad var mierīgāku sirdi gaidīt akreditāciju.

Nav šaubu, ka šī bibliotēka iedzīvotājiem ir ļoti nozīmīga, neskatoties uz netālo pilsētas centru, kur ir sava liela un moderna bibliotēka. Iedzīvotāji kā nāca uz savu bibliotēku, tā arī nāk — lietotāju skaita cipars jau kuro gadu saglabājas tikpat kā nemainīgs — 240. Cilvēki nāk uz bibliotēku gan pēc grāmatām, gan lasīt avīzes un žurnālus, jo abonēt pašiem plašsaziņas līdzekļus vienkārši nav naudas. Lasītāju kontingents pastāvīgs, starp tiem daudz pensionāru, kuri tagad lasa pat aktīvāk nekā agrāk. Varbūt jau ir apnikuši TV seriāli?

Bibliotēka ir sava veida barometrs — šeit ļoti labi var izjust, ka pagastu pamet lauku jaunatne. Kāda daļa devusies uz lielpilsētām, bet netrūkst arī to, kuri atrodas pelņā ārzemēs. Visi saprot, cik tas ir bēdīgi, bet neko nevar likt pretī. Par cilvēku aizplūšanu atgādina arī datorlietotāji — ne tikai bērni nāk spēlēt, iegriežas arī pieaugušie, lai caur internetu sazinātos ar tuviniekiem ārzemēs.

Ir vēl kāda lieta, kas bibliotēkā atgādina par pašvaldību pirmsreformas gadiem, tie ir grāmatu plaukti, kuri izceļas ar salīdzinoši svaiga gadagājuma literatūru. Periodikas plauktu rotā desmiti avīžu un žurnālu nosaukumu. Jā, tik bagātīgu finansējumu grāmatu un periodikas iegādei, kādu bibliotēkai dāsni iedalīja Dagdas pagasta pašvaldība, diez vai kādreiz šeit vēl redzēt. Naudas kļuvis daudz, daudz mazāk. Protams, sava loma arī finanšu un ekonomiskajai krīzei, kurā valsts iekūlās negaidīti, bet ilgstoši tajā iestiga.

Šogad bibliotēkai atvēlēts 400 latu grāmatu iegādei, kuras bibliotekāre iepērk pakāpeniski, lai visu gadu saglabātos iespēja tikt pie jaunākās literatūras. Lasītāji vairāk pieprasa literatūru krievu valodā, tomēr bibliotekāre cenšas ieturēt valodu līdzsvaru grāmatu plauktos un apmierināt visas gaumes. 200 latu iedalīts periodikas abonēšanai, kas ir pamaz. Par šo naudu abonē tikai laikrakstu “Ezerzeme”, kā arī vairākus žurnālus, piemēram: “Ieva”, “Ievas stāsti”, “Ievas veselība”, “Ievas māja,”, “Praktiskais latvietis”, “Dārzs un drava”, “Privātā dzīve”, “Ļubļu”, “Lilit”, “Poplavok”. Ja pirms reformas bija 36 nosaukumi, tad šogad uz pusi mazāk — 17.

Savu iespēju robežās bibliotēku atbalsta lasītāji, kuri tai ziedo grāmatas un izlasītos žurnālus. Piemēram, daudz žurnālu ir dāvinājusi Lidija Volkova, kurai tos sūta radi no Rīgas. Izlasa un atdod bibliotēkai. Daudz labu grāmatu ziedojusi Silvija Lāce, tostarp klasiku. Viņa dāvinājusi grāmatas arī pansionātam. Atsaucīgu cilvēku gana, bet ne vienmēr viņu piedāvātās grāmatas der bib-liotēkai. Ja der, tad tās tiek pieņemtas vienmēr ar dziļu pateicību.

Vēl 200 latu pašvaldība atvēlējusi bibliotēkai dažādiem saimnieciskiem izdevumiem, ar to, principā, pietiek. Dome arī apstiprinājusi bibliotēkas sniegto pakalpojumu izcenojumus, bet datoru un interneta lietošana ir par velti.

Interesanti, ka šo bibliotēku labprāt apmeklē ne tikai vietējā pagasta ļaudis, bet arī no Dagdas pilsētas un pat Andzeļu pagasta. Visaktīvākie lasītāji ir Ludmila Kotčenko, Semjons Žarovs, Snežana Jančenko, Anna Kaunatska, Valentīna Stalidzāne, Vija Kaļiņina, Valērijs Ivanovs, Irina Truhane. Paši lasītāji apgalvo, ka vēsturiski šajā bibliotēkā ir ļoti laba grāmatu izvēle, jo pagasts savulaik ļoti rūpējies, lai cilvēki dabū pašu jaunāko un labāko literatūru, naudu tam nežēloja. Otrs arguments — ar gadiem cilvēki pierod pie sava bibliotekāra, un tas arī atstāj iespaidu, izvēloties pakalpojuma sniedzēju. L. Kukele labi iepazinusi savu lasītāju gau-mi, viņi paļaujas uz bibliotekāri.

Iespējams, kādam būs interesanti pašķirstīt agrāko gadu albumus, kurus bibliotekāre tālredzīgi saglabājusi. Tie patiesi satur interesantas fotogrāfijas, zīmējumus un stāstus par iepriekšējo gadsimtu.

Juris ROGA