trešdiena, 2015. gada 16. septembris
piektdiena, 2015. gada 21. augusts
pirmdiena, 2015. gada 3. augusts
trešdiena, 2015. gada 8. jūlijs
Dzidras Rinkules- Zemzares daiļrades apskats
Bibliotēkā ir skatāma literatūras izstāde,
veltīta Dzidras Rinkules- Zemzares daiļradei.
Dzidra Rinkule-Zemzare (īstajā vārdā Dzidra Zemzare, dzimusi 1920. gada 8. jūlijā Rīgā, mirusi 2007. gada 4. novembrī), bija latviešu dzejniece, pazīstama kā bērnu grāmatu autore un savu grāmatu ilustratore.
piektdiena, 2015. gada 3. jūlijs
piektdiena, 2015. gada 19. jūnijs
pirmdiena, 2015. gada 8. jūnijs
pirmdiena, 2011. gada 3. oktobris
40 gadu grāmatu ielenkumā
Avots
Ezerzeme
9. augusts 2011, 22:20
Juris ROGA
Ezerzeme
9. augusts 2011, 22:20
Augustā 40 darba gada jubileju svinēs Dagdas pagasta bibliotekāre Ludmila Kukele. Lai gan šī nav pirmā darbavieta, bet tieši Dagdas pagasta bibliotēkā viņa nostrādājusi visilgāko laika posmu.
Skolas gados Ludmila par bibliotekāres profesiju pat ne- domāja, jo līdz sirds dziļumiem bija iemīlējusi vēsturi un ģeogrāfiju. Pēc vidējās izglītības iegūšanas devās uz galvaspilsētu un iesniedza dokumentus Latvijas Universitātē, lai studētu ģeogrāfiju, bet izgāzās ķīmijas eksāmenā. Tas bija sāpīgi, bet nebija liels pārsteigums — Ludmilai ķīmija skolā nekad nepadevās. Viņa atgriezās mājās, lai iekārtotu dzīvi pēc lielpilsētā piedzīvotā fiasko. Palīdzēja gadījums. Par Dagdas lauku bibliotēkas vadītāju strādāja Leontīne Maļuhina, ar kuru jauniete dzīvoja vienā mājā. Izrādījās, ka kāda bibliotēkas darbiniece devās dekrēta atvaļinājumā, tāpēc Leontīne izteica Ludmilai piedāvājumu pastrādāt gadiņu bibliotēkā, bet tad jau redzēs. Ludmila piekrita, darbs iepatikās, drīz vien viņa saprata, ka tas ir dzīves aicinājums. Vēlāk viņa piekrita arī Leontīnes ieteikumam iesniegt dokumentus Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, lai neklātienē apgūtu bibliotekāres profesiju. Pēc divu gadu mācībām Ludmila jau turēja rokās diplomu.
Dagdas lauku bibliotēkā viņa nostrādāja gadu, tikpat ilgu laiku arī Dagdas bērnu bibliotēkā, pēc tam saņēma norīkojumu uz Konstantinovas pagasta bibliotēku, bet drīz vien viņa sāka strādāt Dagdas pagasta bibliotēkā. Šodien Ludmila pateicīga liktenim, kas saveda viņu ar Leontīnu.
“Maļuhinas kundze ne tikai piedāvāja man darbu grūtā brīdī, bet arī bija mana skolotāja pirmajā darbavietā,” atceras Ludmila. ”Es tobrīd biju ļoti jauna, jo, pateicoties tam, ka mamma bija skolotāja, savas skolas gaitas uzsāku gadu agrāk (Ludmila dzimusi novembrī) un vidusskolu pabeidzu 16 gados. Piekritu pastrādāt bibliotēkā, un man viss izdevās. Arī izglītību ieguvu, lai gan iestājeksāmeni bija jākārto pēc gadu ilga pār-traukuma. Kad jau varēju palīdzēt citām jaunām darbiniecēm, man vispār bija liels gandarījums. Šodien nebaidos sacīt, ka tagadējās profesijas izvēle nebija mērķtiecīga, tas vairāk bija apstākļu sagadīšanās rezultāts, bet izrādījās, ka šī ir mana profesija, nenožēloju nevienu darba gadu.”
Ar Dagdas pagasta bibliotēku Ludmilai saistās darba mūža spilgtākā posma atmiņas. Strādāt šeit vienmēr bijis aizraujoši, sevišķi dzīvīgi gājis padomju varas gados. Nepaspējusi nostrādāt mēnesi, kad viņa jau tika ievēlēta par komjauniešu organizācijas sekretāri “Brīvībā”. Vēl īsti nezināja ne cilvēkus, ne situāciju kopumā, bet jau ar pilnu jaudu sāka pildīt jaunos pienākumus, un viss bija normāli. Komjaunieši rīkoja dažādus pasākumus, brauca uz salidojumiem, izdeva sienas avīzi, dar- bojās pulciņos. Vārdu sakot, jauniešu dzīve sita augstu vilni, turklāt viņi centās būt visur klāt, labprāt piedalījās aktivitātēs un braucienos. Vairākus gadus Ludmila bija ciema padomes deputāte. Bibliotekāre nestāvēja malā nevienā dzīves jomā: vadīja kāzas, lasīja dzeju pasākumos, svinēja kapusvētkus pēc tā laika jaunajām tradīcijām, organizēja bērnības svētkus, rakstīja aģitācijas plakātus, pat rakstīja numurus govju novietnēm fermā.
Padomju laika posma īpatnība — varēja mierīgi dzīvot ar iegūto izglītības dokumentu un nelikties zinis par tālākizglītību. Jaunajā tūkstošgadē Ludmilas dzīvē iezīmējās kā dažādu kursu laiks, jo bija daudz jāmācās. Tagad viņai krājas mapīte ar sertifikātiem un apliecībām. Kā visnozīmīgākos bibliotekāre atzīmē tieši datoru kursus.
“Datori ienāca strauji, pret tiem man bija bijība,” atceras Ludmila. ”Kursu laikā datoru bibliotēkā vēl nebija, tālab mācības savā ziņā bija kā taustīšanās pa tumšu mežu. Bet galu galā visu apguvu un spēju palīdzēt citiem.”
Ludmila savu ģimeni nodibināja 1985. gada rudenī. Vīrs Leonīds bija mehanizators Dagdas 16. Ceļu remonta un celtniecības pārvaldē, jau 14 gadus kā miris. Leonīds bija ļoti apzinīgs darbinieks, labi pelnīja, saņēma prēmijas, dažādus apbalvojumus, bet kādu dienu neizturēja sirds. Abu vienīgais bērns Deniss pabeidza 9 klases un devās uz Daugavpils dzelzceļa koledžu, kuru sekmīgi pabeidza. Strādāja par virpotāju lokomotīvju remonta rūpnīcā, un dzīvē viss ietu uz augšu, ja ne štatu samazināšana. Pirmos atlaida jaunākos darbiniekus. Pārbraucis mājās, iestājās darba biržā. Ģimenes rīcībā tobrīd vēl bija pensija par apgādnieka zaudēšanu. Dēls paklausīja mammas padomam un devās uz Dagdas arodvidusskolu, lai apgūtu automehāniķa profesiju. Vismaz ir stipendija, un papildus zināšanas mūsdienās nekam vēl nav traucējušas. Vasarā jaunietis meklē un atrod iespējas piepelnīties. Skolu pabeigs pēc diviem gadiem. Ludmila ļoti lepojas ar dēlu, kurš ir saprātīgs un nestrebj karstu. Draugi Denisu aicina doties uz ārzemēm, bet viņš vēlas pabeigt iesāktās mācības, pēc tam lemt par tālāko rīcību. Kā tautā saka, labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Puisis labi mācās, saņem divas stipendijas, bet nesteidzas dibināt savu ģimeni, jo šodien pats to uzturēt pilnībā nespētu, nevēlas uzkraut papildus finansiālās problēmas mammas pleciem.
Juris ROGA
Izvēlas tuvi un tāli lasītāji
Avots
Ezerzeme
9. augusts 2011, 22:11
Par to, ka reiz Dagdas pagastā bijusi pašvaldība, vairs ir tikai viena liecība — Dagdas pagasta tautas bibliotēka, kuru turpina vadīt Ludmila Kukele. Bibliotēka aizņem tikai trīs telpas, kuras izdevās saremontēt pirms pašas administratīvi teritoriālās reformas, un tagad var mierīgāku sirdi gaidīt akreditāciju.
Juris ROGA
Ezerzeme
9. augusts 2011, 22:11
Par to, ka reiz Dagdas pagastā bijusi pašvaldība, vairs ir tikai viena liecība — Dagdas pagasta tautas bibliotēka, kuru turpina vadīt Ludmila Kukele. Bibliotēka aizņem tikai trīs telpas, kuras izdevās saremontēt pirms pašas administratīvi teritoriālās reformas, un tagad var mierīgāku sirdi gaidīt akreditāciju.
Nav šaubu, ka šī bibliotēka iedzīvotājiem ir ļoti nozīmīga, neskatoties uz netālo pilsētas centru, kur ir sava liela un moderna bibliotēka. Iedzīvotāji kā nāca uz savu bibliotēku, tā arī nāk — lietotāju skaita cipars jau kuro gadu saglabājas tikpat kā nemainīgs — 240. Cilvēki nāk uz bibliotēku gan pēc grāmatām, gan lasīt avīzes un žurnālus, jo abonēt pašiem plašsaziņas līdzekļus vienkārši nav naudas. Lasītāju kontingents pastāvīgs, starp tiem daudz pensionāru, kuri tagad lasa pat aktīvāk nekā agrāk. Varbūt jau ir apnikuši TV seriāli?
Bibliotēka ir sava veida barometrs — šeit ļoti labi var izjust, ka pagastu pamet lauku jaunatne. Kāda daļa devusies uz lielpilsētām, bet netrūkst arī to, kuri atrodas pelņā ārzemēs. Visi saprot, cik tas ir bēdīgi, bet neko nevar likt pretī. Par cilvēku aizplūšanu atgādina arī datorlietotāji — ne tikai bērni nāk spēlēt, iegriežas arī pieaugušie, lai caur internetu sazinātos ar tuviniekiem ārzemēs.
Ir vēl kāda lieta, kas bibliotēkā atgādina par pašvaldību pirmsreformas gadiem, tie ir grāmatu plaukti, kuri izceļas ar salīdzinoši svaiga gadagājuma literatūru. Periodikas plauktu rotā desmiti avīžu un žurnālu nosaukumu. Jā, tik bagātīgu finansējumu grāmatu un periodikas iegādei, kādu bibliotēkai dāsni iedalīja Dagdas pagasta pašvaldība, diez vai kādreiz šeit vēl redzēt. Naudas kļuvis daudz, daudz mazāk. Protams, sava loma arī finanšu un ekonomiskajai krīzei, kurā valsts iekūlās negaidīti, bet ilgstoši tajā iestiga.
Šogad bibliotēkai atvēlēts 400 latu grāmatu iegādei, kuras bibliotekāre iepērk pakāpeniski, lai visu gadu saglabātos iespēja tikt pie jaunākās literatūras. Lasītāji vairāk pieprasa literatūru krievu valodā, tomēr bibliotekāre cenšas ieturēt valodu līdzsvaru grāmatu plauktos un apmierināt visas gaumes. 200 latu iedalīts periodikas abonēšanai, kas ir pamaz. Par šo naudu abonē tikai laikrakstu “Ezerzeme”, kā arī vairākus žurnālus, piemēram: “Ieva”, “Ievas stāsti”, “Ievas veselība”, “Ievas māja,”, “Praktiskais latvietis”, “Dārzs un drava”, “Privātā dzīve”, “Ļubļu”, “Lilit”, “Poplavok”. Ja pirms reformas bija 36 nosaukumi, tad šogad uz pusi mazāk — 17.
Savu iespēju robežās bibliotēku atbalsta lasītāji, kuri tai ziedo grāmatas un izlasītos žurnālus. Piemēram, daudz žurnālu ir dāvinājusi Lidija Volkova, kurai tos sūta radi no Rīgas. Izlasa un atdod bibliotēkai. Daudz labu grāmatu ziedojusi Silvija Lāce, tostarp klasiku. Viņa dāvinājusi grāmatas arī pansionātam. Atsaucīgu cilvēku gana, bet ne vienmēr viņu piedāvātās grāmatas der bib-liotēkai. Ja der, tad tās tiek pieņemtas vienmēr ar dziļu pateicību.
Vēl 200 latu pašvaldība atvēlējusi bibliotēkai dažādiem saimnieciskiem izdevumiem, ar to, principā, pietiek. Dome arī apstiprinājusi bibliotēkas sniegto pakalpojumu izcenojumus, bet datoru un interneta lietošana ir par velti.
Interesanti, ka šo bibliotēku labprāt apmeklē ne tikai vietējā pagasta ļaudis, bet arī no Dagdas pilsētas un pat Andzeļu pagasta. Visaktīvākie lasītāji ir Ludmila Kotčenko, Semjons Žarovs, Snežana Jančenko, Anna Kaunatska, Valentīna Stalidzāne, Vija Kaļiņina, Valērijs Ivanovs, Irina Truhane. Paši lasītāji apgalvo, ka vēsturiski šajā bibliotēkā ir ļoti laba grāmatu izvēle, jo pagasts savulaik ļoti rūpējies, lai cilvēki dabū pašu jaunāko un labāko literatūru, naudu tam nežēloja. Otrs arguments — ar gadiem cilvēki pierod pie sava bibliotekāra, un tas arī atstāj iespaidu, izvēloties pakalpojuma sniedzēju. L. Kukele labi iepazinusi savu lasītāju gau-mi, viņi paļaujas uz bibliotekāri.
Iespējams, kādam būs interesanti pašķirstīt agrāko gadu albumus, kurus bibliotekāre tālredzīgi saglabājusi. Tie patiesi satur interesantas fotogrāfijas, zīmējumus un stāstus par iepriekšējo gadsimtu.
Juris ROGA
trešdiena, 2010. gada 3. marts
Lietas, kas ļauj justies kā cilvēkam
Avots: Ezerzeme
13. oktobris 2009, 18:50
Juris ROGA
13. oktobris 2009, 18:50
Dagdas pagasta pašvaldības vietā pārvalde netika veidota, tomēr viena iedzīvotājiem ļoti nozīmīga iestāde saglabāta — Dagdas pagasta tautas bibliotēka, kuru turpina vadīt Ludmila Kukele.
Bibliotekāres stāžs skaitāms kopš 1971. gada, kad iesāka strādāt Konstantinovas bibliotēkā, viņa nedaudz pastrādājusi arī Dagdas pilsētas un Dagdas bērnu bibliotēkā, bet Dagdas ciemata un tagadējā pagasta bibliotēkā kopsummā nostrādāti 35 gadi.
Arī krīzē viss notiek
Pati par sevi novadu izveide bibliotekāres darbā lielas pārmaiņas nav ienesusi — iedzīvotāji kā nāca lasīt grāmatas, tā nāk. Bet jau šodien Ludmila bažīgi raugās uz grāmatu plauktiem un ir pārliecināta, ka nav nekādu cerību saņemt tik bagātīgu finansējumu grāmatu un periodikas iegādei, ar kādu iestādi lutināja Dagdas pagasta pašvaldība. Bet par bibliotēkas tālāku nākotni viņa pat nezina ko domāt, taču pārliecināta, ka iedzīvotājiem Dagdas pagasta bibliotēka ir ļoti nepieciešama.
Patiesi pārsteidz pilnie žurnālu un laikrakstu plaukti: “Dziednieks”, “Mans īpašums”, “Praktiskais Latvietis”, “Zintnieks”, “AgroTops”, “Dārzs un drava”, “Ieva”, “Mūsmājas”, “Santa”, “Sieviete”, “Lilit”, “Ļubļu”, “Diena”, “Neatkarīgā Rīta Avīze”, “Vietējā”, “Latvijas Avīze”, “Ezerzeme” divās valodās pēc lasītāju pieprasījuma un vēl citi laikraksti un žurnāli, kopskaitā 46 nosaukumi. Visi ir pieejami ikvienam bibliotēkas pakalpojumu lietotājam, turklāt ne tikai lasīšanai uz vietas, bet arī mājās. Diez vai citā tuvākajā bibliotēkā var izvēlēties lasāmvielu no tik plaša preses izdevumu klāsta.
Iespaido grāmatu fonds — 8000 vienību, vizuāli redzams, ka bibliotēkā ir ļoti daudz jaunas literatūras. Pēdējās grāmatas nopirktas vēl pagasta pašvaldības pastāvēšanas laikā jūnijā. Katru mēnesi pagasts grāmatām iedalīja 60 latus, bet labākajos gados pat līdz 90 latiem. Turklāt grāmatas bija lētākas. Periodikas abonēšanai šogad iedalīts 1300 latu. Vēl, protams, fonds papildinās ar grāmatu dāvinājumiem. Lasītāju pamatkontingents ir Dagdas pagasta ļaudis, bet brauc arī no Dagdas pilsētas un pat no Andzeļiem.
Lielā grāmatu plauktu tīrīšana notikusi arī šajā iestādē — pērn bibliotekāre norakstījusi 3000 grāmatu. Ir kādi divi trīs lasītāji, kuri interesējas par veco literatūru par karu, bet vairākums lasa jaunās grāmatas, pat pensionāri jautā pēc mīlestības romāniem. Var jau lauzt rokas un vaimanāt, bet tāda ir reālā dzīve — jāatbrīvo vieta jaunajam, vairāk pieprasītajam. Bibliotēkas telpas ir ļoti šauras, pat visus 12 projekta datorus ne- varēja izvietot vienuviet, kas faktiski ļoti sarežģī bibliotekāres dzīvi, jo otra telpa no viņas darbavietas nav pārskatāma. Laime, ka datoru lietotāji faktiski ir vietējie ļaudis, vairāk nāk bērni, bet netrūkst arī pieaugušo. Lietotājiem šis pakalpojums vēl arvien ir par baltu velti, bet rindas vairs neveidojas, jo vietu pie datoriem ir gana.
“Tieši bagātīgā jaunas lasāmvielas izvēle ir mūsu bibliotēkas lielākā priekšrocība,” stāsta Ludmila. “Pēdējo pirkumu skaitā ir vairākas pieprasītas enciklopēdijas, rakstnieces Monikas Zīles, bērnu rakstnieces Lindgrēnas, pieprasītāko krievu autoru grāmatas — Jūlijas Šilovas, Darjas Doncovas, Andreja Voronina. Visas grāmatas tāpat nevarēsiet uzskaitīt avīzē. Šeit gaidīts ikviens grāmatu mīļotājs. Tālākie lasītāji uzreiz ņem pa 15 grāmatām. Atdod laikā un nebojātas, mums vispār šī problēma tikpat kā nepastāv, ļaudis ir apzinīgi. Retumis kāds misēklis gadās, bet tādā gadījumā es neizsniedzu jaunas. Cilvēkiem šo negāciju laikā gribas lasīt par patīkamo. Ir cilvēki, kas kājām iet vairākus kilometrus, lai tiktu pie jaunām grāmatām. Šī gada sākumā bija kādi 240 lasītāji, apmeklētāju rādītājs krietni lielāks. Kopš izveidots novads, valsti piemeklējušās krīzes dēļ mūsu bibliotēka strādā tikai četras dienas nedēļā no plkst. 8 līdz plkst. 17 ar stundas pārtraukumu pusdienām. Piekt-dienā, sestdienā un svētdienā durvis slēgtas.”
Lasītāju viedoklis
Kamēr ritēja saruna ar bibliotekāri, pie datoriem klusi sēdēja divas vietējās iedzīvotājas. Kad grasījos doties projām, pirmā ierunājās Ludmila Petrova: “Noteikti uzrakstiet, ka bibliotēka Dagdas pagastā mums ļoti vajadzīga, jo šeit visi pakalpojumi ir bezmaksas un mums ērti pieejami. Sevišķi šī iestāde ir nepieciešama mūsu bērniem — skolēniem. Mūsdienās skolā uzdod ļoti daudz informācijas sameklēt internetā, bet ko darīt tiem, kam mājās nav interneta? Citam pat datora nav. Labi, ka pildīt uzdevumus var atnākt uz bibliotēku — ērti un droši. Iespēju sameklēt informāciju internetā un izdrukāt izmanto mana meita — nekādu problēmu. Nebūtu mums savas bibliotēkas, vajadzētu skraidīt apkārt un meklēt, kas atļaus tev strādāt pie datora. Izmantojot iespēju izteikties, gribu aicināt novada vadību parūpēties, lai arī turpmāk šeit bibliotēka pastāvētu, jo tas ir reāls atbalsts daudzām ģimenēm, kurās aug bērni.”
Ludmilas ģimenē ir divi bērni: Aļona un Irina. Aļona jau patstāvīga, viņai ir sava ģimene, kurā aug dēliņš. Dagdas pagasta bibliotekāre apgalvo, ka skolas gados viņa bijusi ļoti čakla lasītāja — šeit izlasījusi neskaitāmas grāmatas. Bibliotēku viņa bieži apmeklējusi, arī mācoties Dagdas arodvidusskolā, jo bija nepieciešams dators. Otra meitene — Irina — mācās 7. klasē, ceļu uz vietējo bibliotēku viņa mēro bieži. Sekmes jaunietei labas.
Ludmila: “Uz mūsu bibliotēku nāk pat sirmgalvji un invalīdi. Iedomājieties, kas notiktu, ja pēc grāmatām viņiem būs jāiet uz Dagdu! Vecam, slimam cilvēkam tas nav viegli, un visticamāk viņi paliks bez lasāmvielas. Par mūsu bibliotekāri neviens nekad nav sliktu vārdu pateicis, paaudzes te ir izgājušas, mūsu bērni gājuši, un, ceru, arī mazbērni ies.
Bibliotēka vajadzīga ikvienam, pat bezdarbniekam. Pati pēc profesijas esmu slaucēja, piecus gadus strādāju fermā, bet tad nācās veikt visādus darbus. Izgāju darba biržas piedāvātos sekretāru sagatavošanas kursus. Vīrs būvgaldnieks, ilgus gadus strādāja profesijā, bet tagad arī bezdarbnieks. Mani pie datora piesaistīja meitas, jo mammai jau ir tas pienākums palīdzēt bērniem mācībās. Ar laiku datori pašai kļuva saistoši, pieradu. Patīk internetā palasīt jaunumus, interesanti salīdzināt cenas interneta veikalos ar tām, kas ir Dagdā. Diemžēl salīdzinājums ir par labu interneta veikaliem, es pati gan neko nepirku, bet vecākā meita ir pirkusi un ļoti apmierināta gan ar kvalitāti, gan ar piegādes laiku.
Pagaidām meitas ģimene no Latvijas neaizmuka, jo laikam dzīve vēl pavisam uz ceļiem nav nospiedusi. Bet arī viņiem nekas cits neatliks, ja valstī turpināsies šī krīze. Visi mūsu radi jau ārzemēs, Anglijā savējos tagad jau satikt vieglāk nekā Latvijā. Starp maniem radiem nav neviena negatīva piemēra. Viens aizbrauc, velk sev līdzi nākamo. Visi iekārtojās, apmierināti. Visi aizbraukuši ne no labas dzīves, visi labprāt atgrieztos, bet nav jau kurp atgriezties. Šeit nav darba, nav iespējas normāli iekārtot savu dzīvi. Pagasts bija, varējām izdzīvot pat labi, jo Sandra Viškure ļoti labi pazina turpat katru cilvēku un pabalstus saņēma tie, kuriem patiesi vajadzēja, nevis tie, kam tāpat visa gana. Pagaidām vēl nejūtam negatīvas pārmaiņas, bet satraukums cilvēkiem liels. Mums gribējās, lai mums tomēr ir sava pārvalde. Ja jau to tā nevarēja izdarīt, tad vismaz bibliotēku lai nosargā. Nevajag aizmirst, ka būs arī nākamās pašvaldību vēlēšanas, cilvēki vērtēs darbus.”
Vienisprātis ar Ludmilu ir Gaļina Šelegoviča: ”Man ir divi bērni: Eduardam divi gadiņi, Oskaram — septiņi. Pie datora viņiem vēl par agru, labāk pasaudzēt acis, bet lasīt grāmatas šurp nāk vecākais bērns. Es pati datoru izmantoju sarakstei ar tuviniekiem un paziņām, jo par to nav nekas jāmaksā, pretēji pas-ta pakalpojumiem. Šad tad uzspēlēju kādu spēli, lai īsinātu laiku, kā, piemēram, šodien, kad jāgaida dēls no skolas. Pirmklasniekus vienus nelaiž mājās, ir kādam jāatnāk pakaļ. No mūsu mājām vien līdz bibliotēkai ir pieci kilometri, plus ceļš līdz Dagdai. Ciemata ļaudīm vieglāk, bet dziļākos laukos kā ir, tā ir. Šodien braucām ar mašīnu, jo vīram bija darīšanas šaipusē. Bet benzīns arī maksā naudu, gadās arī kājām iet. Otrajā mācību pusgadā varēs laist bērnu vienu, bet uzskatu — labāk doties līdzi, jo patālu. Pilsētā citādi, tur kaimiņi redz, viss kā uz delnas.
Viena laime, ka ceļi salaboti, par ko liels paldies mūsu priekšsēdētājai Sandrai Viškurei. Žēl, ka sataisīja reformu. Domāju, nekur rajonā nebija tik bagātīgas Jaungada dāvanas bērniem, kā pie mums. Vecākais dēls šoruden aizgāja 1. klasē. Pirmklasniekiem mūsu pagasts vienmēr dāvināja pilnu somu ar visu nepieciešamo skolai, faktiski nekas nebija jāpiepērk. Tas bija milzīgs atbalsts vecākiem. Oskaram ļoti paveicās, bet kā būs Eduardam? Mēs pat nezinām, vai uz Ziemassvētkiem un gadu miju mazajiem bērniem būs dāvanas, kā vienmēr te bijis. Mazie ļoti gaidīja šos svēt-kus, lai cik laba vai slikta maska, vienmēr bija dāvaniņas.”
Gaļina savulaik mācījusies Dagdas arodvidusskolā par pavāra palīgu. Apprecējās, piedzima bērni, tā arī palika bez darba un profesijas. Nesen viņa pabeigusi Nodarbinātības valsts aģentūras piedāvātos kursus un strādā veikalā. Lai gan visiem kursu beidzējiem darbs neatradās, Gaļina pārliecināta — tie bijuši ļoti labi kursi. Viņai paveicās, ka praksi izgāja lielveikalā, kur tika pamanīta un saņēma piedāvājumu pastrādāt uz darbinieku atvaļinājuma laiku. Sieviete ļoti priecājas gan par šo iespēju, gan par to, ka lielveikals ir stabils drošības garants savlaicīgai algu izmaksai. Kurš gan nav dzirdējis, kā cilvēkus piemāna nelielo bodīšu īpašnieki!
Gaļinas dzīvesbiedrs ir celtnieks. Šī profesija viņu padarīja par invalīdu — sabojāja muguru, tagad gaida pirmo invaliditātes pensiju. Pēc sievietes domām, Dagdas pagastā pārsvarā dzīvo pensionāri vai bezdarbnieki. Visgrūtāk klājas jaunajām ģimenēm, kurām vajag audzināt bērnus. Ja nav veselības, nav arī iespējas doties peļņā uz ārzemēm. Manas sarunbiedres akcentēja, ka vairākums cilvēku, tostarp arī viņas, no valsts prasa tikai pašu minimumu: lai ir stabils darbs un algu izmaksā. Neko vairāk, tikai šīs divas elementārās lietas, kas ikvienam ļautu justies kā cilvēkam.
Bibliotekāres stāžs skaitāms kopš 1971. gada, kad iesāka strādāt Konstantinovas bibliotēkā, viņa nedaudz pastrādājusi arī Dagdas pilsētas un Dagdas bērnu bibliotēkā, bet Dagdas ciemata un tagadējā pagasta bibliotēkā kopsummā nostrādāti 35 gadi.
Arī krīzē viss notiek
Pati par sevi novadu izveide bibliotekāres darbā lielas pārmaiņas nav ienesusi — iedzīvotāji kā nāca lasīt grāmatas, tā nāk. Bet jau šodien Ludmila bažīgi raugās uz grāmatu plauktiem un ir pārliecināta, ka nav nekādu cerību saņemt tik bagātīgu finansējumu grāmatu un periodikas iegādei, ar kādu iestādi lutināja Dagdas pagasta pašvaldība. Bet par bibliotēkas tālāku nākotni viņa pat nezina ko domāt, taču pārliecināta, ka iedzīvotājiem Dagdas pagasta bibliotēka ir ļoti nepieciešama.
Patiesi pārsteidz pilnie žurnālu un laikrakstu plaukti: “Dziednieks”, “Mans īpašums”, “Praktiskais Latvietis”, “Zintnieks”, “AgroTops”, “Dārzs un drava”, “Ieva”, “Mūsmājas”, “Santa”, “Sieviete”, “Lilit”, “Ļubļu”, “Diena”, “Neatkarīgā Rīta Avīze”, “Vietējā”, “Latvijas Avīze”, “Ezerzeme” divās valodās pēc lasītāju pieprasījuma un vēl citi laikraksti un žurnāli, kopskaitā 46 nosaukumi. Visi ir pieejami ikvienam bibliotēkas pakalpojumu lietotājam, turklāt ne tikai lasīšanai uz vietas, bet arī mājās. Diez vai citā tuvākajā bibliotēkā var izvēlēties lasāmvielu no tik plaša preses izdevumu klāsta.
Iespaido grāmatu fonds — 8000 vienību, vizuāli redzams, ka bibliotēkā ir ļoti daudz jaunas literatūras. Pēdējās grāmatas nopirktas vēl pagasta pašvaldības pastāvēšanas laikā jūnijā. Katru mēnesi pagasts grāmatām iedalīja 60 latus, bet labākajos gados pat līdz 90 latiem. Turklāt grāmatas bija lētākas. Periodikas abonēšanai šogad iedalīts 1300 latu. Vēl, protams, fonds papildinās ar grāmatu dāvinājumiem. Lasītāju pamatkontingents ir Dagdas pagasta ļaudis, bet brauc arī no Dagdas pilsētas un pat no Andzeļiem.
Lielā grāmatu plauktu tīrīšana notikusi arī šajā iestādē — pērn bibliotekāre norakstījusi 3000 grāmatu. Ir kādi divi trīs lasītāji, kuri interesējas par veco literatūru par karu, bet vairākums lasa jaunās grāmatas, pat pensionāri jautā pēc mīlestības romāniem. Var jau lauzt rokas un vaimanāt, bet tāda ir reālā dzīve — jāatbrīvo vieta jaunajam, vairāk pieprasītajam. Bibliotēkas telpas ir ļoti šauras, pat visus 12 projekta datorus ne- varēja izvietot vienuviet, kas faktiski ļoti sarežģī bibliotekāres dzīvi, jo otra telpa no viņas darbavietas nav pārskatāma. Laime, ka datoru lietotāji faktiski ir vietējie ļaudis, vairāk nāk bērni, bet netrūkst arī pieaugušo. Lietotājiem šis pakalpojums vēl arvien ir par baltu velti, bet rindas vairs neveidojas, jo vietu pie datoriem ir gana.
“Tieši bagātīgā jaunas lasāmvielas izvēle ir mūsu bibliotēkas lielākā priekšrocība,” stāsta Ludmila. “Pēdējo pirkumu skaitā ir vairākas pieprasītas enciklopēdijas, rakstnieces Monikas Zīles, bērnu rakstnieces Lindgrēnas, pieprasītāko krievu autoru grāmatas — Jūlijas Šilovas, Darjas Doncovas, Andreja Voronina. Visas grāmatas tāpat nevarēsiet uzskaitīt avīzē. Šeit gaidīts ikviens grāmatu mīļotājs. Tālākie lasītāji uzreiz ņem pa 15 grāmatām. Atdod laikā un nebojātas, mums vispār šī problēma tikpat kā nepastāv, ļaudis ir apzinīgi. Retumis kāds misēklis gadās, bet tādā gadījumā es neizsniedzu jaunas. Cilvēkiem šo negāciju laikā gribas lasīt par patīkamo. Ir cilvēki, kas kājām iet vairākus kilometrus, lai tiktu pie jaunām grāmatām. Šī gada sākumā bija kādi 240 lasītāji, apmeklētāju rādītājs krietni lielāks. Kopš izveidots novads, valsti piemeklējušās krīzes dēļ mūsu bibliotēka strādā tikai četras dienas nedēļā no plkst. 8 līdz plkst. 17 ar stundas pārtraukumu pusdienām. Piekt-dienā, sestdienā un svētdienā durvis slēgtas.”
Lasītāju viedoklis
Kamēr ritēja saruna ar bibliotekāri, pie datoriem klusi sēdēja divas vietējās iedzīvotājas. Kad grasījos doties projām, pirmā ierunājās Ludmila Petrova: “Noteikti uzrakstiet, ka bibliotēka Dagdas pagastā mums ļoti vajadzīga, jo šeit visi pakalpojumi ir bezmaksas un mums ērti pieejami. Sevišķi šī iestāde ir nepieciešama mūsu bērniem — skolēniem. Mūsdienās skolā uzdod ļoti daudz informācijas sameklēt internetā, bet ko darīt tiem, kam mājās nav interneta? Citam pat datora nav. Labi, ka pildīt uzdevumus var atnākt uz bibliotēku — ērti un droši. Iespēju sameklēt informāciju internetā un izdrukāt izmanto mana meita — nekādu problēmu. Nebūtu mums savas bibliotēkas, vajadzētu skraidīt apkārt un meklēt, kas atļaus tev strādāt pie datora. Izmantojot iespēju izteikties, gribu aicināt novada vadību parūpēties, lai arī turpmāk šeit bibliotēka pastāvētu, jo tas ir reāls atbalsts daudzām ģimenēm, kurās aug bērni.”
Ludmilas ģimenē ir divi bērni: Aļona un Irina. Aļona jau patstāvīga, viņai ir sava ģimene, kurā aug dēliņš. Dagdas pagasta bibliotekāre apgalvo, ka skolas gados viņa bijusi ļoti čakla lasītāja — šeit izlasījusi neskaitāmas grāmatas. Bibliotēku viņa bieži apmeklējusi, arī mācoties Dagdas arodvidusskolā, jo bija nepieciešams dators. Otra meitene — Irina — mācās 7. klasē, ceļu uz vietējo bibliotēku viņa mēro bieži. Sekmes jaunietei labas.
Ludmila: “Uz mūsu bibliotēku nāk pat sirmgalvji un invalīdi. Iedomājieties, kas notiktu, ja pēc grāmatām viņiem būs jāiet uz Dagdu! Vecam, slimam cilvēkam tas nav viegli, un visticamāk viņi paliks bez lasāmvielas. Par mūsu bibliotekāri neviens nekad nav sliktu vārdu pateicis, paaudzes te ir izgājušas, mūsu bērni gājuši, un, ceru, arī mazbērni ies.
Bibliotēka vajadzīga ikvienam, pat bezdarbniekam. Pati pēc profesijas esmu slaucēja, piecus gadus strādāju fermā, bet tad nācās veikt visādus darbus. Izgāju darba biržas piedāvātos sekretāru sagatavošanas kursus. Vīrs būvgaldnieks, ilgus gadus strādāja profesijā, bet tagad arī bezdarbnieks. Mani pie datora piesaistīja meitas, jo mammai jau ir tas pienākums palīdzēt bērniem mācībās. Ar laiku datori pašai kļuva saistoši, pieradu. Patīk internetā palasīt jaunumus, interesanti salīdzināt cenas interneta veikalos ar tām, kas ir Dagdā. Diemžēl salīdzinājums ir par labu interneta veikaliem, es pati gan neko nepirku, bet vecākā meita ir pirkusi un ļoti apmierināta gan ar kvalitāti, gan ar piegādes laiku.
Pagaidām meitas ģimene no Latvijas neaizmuka, jo laikam dzīve vēl pavisam uz ceļiem nav nospiedusi. Bet arī viņiem nekas cits neatliks, ja valstī turpināsies šī krīze. Visi mūsu radi jau ārzemēs, Anglijā savējos tagad jau satikt vieglāk nekā Latvijā. Starp maniem radiem nav neviena negatīva piemēra. Viens aizbrauc, velk sev līdzi nākamo. Visi iekārtojās, apmierināti. Visi aizbraukuši ne no labas dzīves, visi labprāt atgrieztos, bet nav jau kurp atgriezties. Šeit nav darba, nav iespējas normāli iekārtot savu dzīvi. Pagasts bija, varējām izdzīvot pat labi, jo Sandra Viškure ļoti labi pazina turpat katru cilvēku un pabalstus saņēma tie, kuriem patiesi vajadzēja, nevis tie, kam tāpat visa gana. Pagaidām vēl nejūtam negatīvas pārmaiņas, bet satraukums cilvēkiem liels. Mums gribējās, lai mums tomēr ir sava pārvalde. Ja jau to tā nevarēja izdarīt, tad vismaz bibliotēku lai nosargā. Nevajag aizmirst, ka būs arī nākamās pašvaldību vēlēšanas, cilvēki vērtēs darbus.”
Vienisprātis ar Ludmilu ir Gaļina Šelegoviča: ”Man ir divi bērni: Eduardam divi gadiņi, Oskaram — septiņi. Pie datora viņiem vēl par agru, labāk pasaudzēt acis, bet lasīt grāmatas šurp nāk vecākais bērns. Es pati datoru izmantoju sarakstei ar tuviniekiem un paziņām, jo par to nav nekas jāmaksā, pretēji pas-ta pakalpojumiem. Šad tad uzspēlēju kādu spēli, lai īsinātu laiku, kā, piemēram, šodien, kad jāgaida dēls no skolas. Pirmklasniekus vienus nelaiž mājās, ir kādam jāatnāk pakaļ. No mūsu mājām vien līdz bibliotēkai ir pieci kilometri, plus ceļš līdz Dagdai. Ciemata ļaudīm vieglāk, bet dziļākos laukos kā ir, tā ir. Šodien braucām ar mašīnu, jo vīram bija darīšanas šaipusē. Bet benzīns arī maksā naudu, gadās arī kājām iet. Otrajā mācību pusgadā varēs laist bērnu vienu, bet uzskatu — labāk doties līdzi, jo patālu. Pilsētā citādi, tur kaimiņi redz, viss kā uz delnas.
Viena laime, ka ceļi salaboti, par ko liels paldies mūsu priekšsēdētājai Sandrai Viškurei. Žēl, ka sataisīja reformu. Domāju, nekur rajonā nebija tik bagātīgas Jaungada dāvanas bērniem, kā pie mums. Vecākais dēls šoruden aizgāja 1. klasē. Pirmklasniekiem mūsu pagasts vienmēr dāvināja pilnu somu ar visu nepieciešamo skolai, faktiski nekas nebija jāpiepērk. Tas bija milzīgs atbalsts vecākiem. Oskaram ļoti paveicās, bet kā būs Eduardam? Mēs pat nezinām, vai uz Ziemassvētkiem un gadu miju mazajiem bērniem būs dāvanas, kā vienmēr te bijis. Mazie ļoti gaidīja šos svēt-kus, lai cik laba vai slikta maska, vienmēr bija dāvaniņas.”
Gaļina savulaik mācījusies Dagdas arodvidusskolā par pavāra palīgu. Apprecējās, piedzima bērni, tā arī palika bez darba un profesijas. Nesen viņa pabeigusi Nodarbinātības valsts aģentūras piedāvātos kursus un strādā veikalā. Lai gan visiem kursu beidzējiem darbs neatradās, Gaļina pārliecināta — tie bijuši ļoti labi kursi. Viņai paveicās, ka praksi izgāja lielveikalā, kur tika pamanīta un saņēma piedāvājumu pastrādāt uz darbinieku atvaļinājuma laiku. Sieviete ļoti priecājas gan par šo iespēju, gan par to, ka lielveikals ir stabils drošības garants savlaicīgai algu izmaksai. Kurš gan nav dzirdējis, kā cilvēkus piemāna nelielo bodīšu īpašnieki!
Gaļinas dzīvesbiedrs ir celtnieks. Šī profesija viņu padarīja par invalīdu — sabojāja muguru, tagad gaida pirmo invaliditātes pensiju. Pēc sievietes domām, Dagdas pagastā pārsvarā dzīvo pensionāri vai bezdarbnieki. Visgrūtāk klājas jaunajām ģimenēm, kurām vajag audzināt bērnus. Ja nav veselības, nav arī iespējas doties peļņā uz ārzemēm. Manas sarunbiedres akcentēja, ka vairākums cilvēku, tostarp arī viņas, no valsts prasa tikai pašu minimumu: lai ir stabils darbs un algu izmaksā. Neko vairāk, tikai šīs divas elementārās lietas, kas ikvienam ļautu justies kā cilvēkam.
Juris ROGA
Abonēt:
Ziņas (Atom)