13. oktobris 2009, 18:50
Dagdas pagasta pašvaldības vietā pārvalde netika veidota, tomēr viena iedzīvotājiem ļoti nozīmīga iestāde saglabāta — Dagdas pagasta tautas bibliotēka, kuru turpina vadīt Ludmila Kukele.
Bibliotekāres stāžs skaitāms kopš 1971. gada, kad iesāka strādāt Konstantinovas bibliotēkā, viņa nedaudz pastrādājusi arī Dagdas pilsētas un Dagdas bērnu bibliotēkā, bet Dagdas ciemata un tagadējā pagasta bibliotēkā kopsummā nostrādāti 35 gadi.
Arī krīzē viss notiek
Pati par sevi novadu izveide bibliotekāres darbā lielas pārmaiņas nav ienesusi — iedzīvotāji kā nāca lasīt grāmatas, tā nāk. Bet jau šodien Ludmila bažīgi raugās uz grāmatu plauktiem un ir pārliecināta, ka nav nekādu cerību saņemt tik bagātīgu finansējumu grāmatu un periodikas iegādei, ar kādu iestādi lutināja Dagdas pagasta pašvaldība. Bet par bibliotēkas tālāku nākotni viņa pat nezina ko domāt, taču pārliecināta, ka iedzīvotājiem Dagdas pagasta bibliotēka ir ļoti nepieciešama.
Patiesi pārsteidz pilnie žurnālu un laikrakstu plaukti: “Dziednieks”, “Mans īpašums”, “Praktiskais Latvietis”, “Zintnieks”, “AgroTops”, “Dārzs un drava”, “Ieva”, “Mūsmājas”, “Santa”, “Sieviete”, “Lilit”, “Ļubļu”, “Diena”, “Neatkarīgā Rīta Avīze”, “Vietējā”, “Latvijas Avīze”, “Ezerzeme” divās valodās pēc lasītāju pieprasījuma un vēl citi laikraksti un žurnāli, kopskaitā 46 nosaukumi. Visi ir pieejami ikvienam bibliotēkas pakalpojumu lietotājam, turklāt ne tikai lasīšanai uz vietas, bet arī mājās. Diez vai citā tuvākajā bibliotēkā var izvēlēties lasāmvielu no tik plaša preses izdevumu klāsta.
Iespaido grāmatu fonds — 8000 vienību, vizuāli redzams, ka bibliotēkā ir ļoti daudz jaunas literatūras. Pēdējās grāmatas nopirktas vēl pagasta pašvaldības pastāvēšanas laikā jūnijā. Katru mēnesi pagasts grāmatām iedalīja 60 latus, bet labākajos gados pat līdz 90 latiem. Turklāt grāmatas bija lētākas. Periodikas abonēšanai šogad iedalīts 1300 latu. Vēl, protams, fonds papildinās ar grāmatu dāvinājumiem. Lasītāju pamatkontingents ir Dagdas pagasta ļaudis, bet brauc arī no Dagdas pilsētas un pat no Andzeļiem.
Lielā grāmatu plauktu tīrīšana notikusi arī šajā iestādē — pērn bibliotekāre norakstījusi 3000 grāmatu. Ir kādi divi trīs lasītāji, kuri interesējas par veco literatūru par karu, bet vairākums lasa jaunās grāmatas, pat pensionāri jautā pēc mīlestības romāniem. Var jau lauzt rokas un vaimanāt, bet tāda ir reālā dzīve — jāatbrīvo vieta jaunajam, vairāk pieprasītajam. Bibliotēkas telpas ir ļoti šauras, pat visus 12 projekta datorus ne- varēja izvietot vienuviet, kas faktiski ļoti sarežģī bibliotekāres dzīvi, jo otra telpa no viņas darbavietas nav pārskatāma. Laime, ka datoru lietotāji faktiski ir vietējie ļaudis, vairāk nāk bērni, bet netrūkst arī pieaugušo. Lietotājiem šis pakalpojums vēl arvien ir par baltu velti, bet rindas vairs neveidojas, jo vietu pie datoriem ir gana.
“Tieši bagātīgā jaunas lasāmvielas izvēle ir mūsu bibliotēkas lielākā priekšrocība,” stāsta Ludmila. “Pēdējo pirkumu skaitā ir vairākas pieprasītas enciklopēdijas, rakstnieces Monikas Zīles, bērnu rakstnieces Lindgrēnas, pieprasītāko krievu autoru grāmatas — Jūlijas Šilovas, Darjas Doncovas, Andreja Voronina. Visas grāmatas tāpat nevarēsiet uzskaitīt avīzē. Šeit gaidīts ikviens grāmatu mīļotājs. Tālākie lasītāji uzreiz ņem pa 15 grāmatām. Atdod laikā un nebojātas, mums vispār šī problēma tikpat kā nepastāv, ļaudis ir apzinīgi. Retumis kāds misēklis gadās, bet tādā gadījumā es neizsniedzu jaunas. Cilvēkiem šo negāciju laikā gribas lasīt par patīkamo. Ir cilvēki, kas kājām iet vairākus kilometrus, lai tiktu pie jaunām grāmatām. Šī gada sākumā bija kādi 240 lasītāji, apmeklētāju rādītājs krietni lielāks. Kopš izveidots novads, valsti piemeklējušās krīzes dēļ mūsu bibliotēka strādā tikai četras dienas nedēļā no plkst. 8 līdz plkst. 17 ar stundas pārtraukumu pusdienām. Piekt-dienā, sestdienā un svētdienā durvis slēgtas.”
Lasītāju viedoklis
Kamēr ritēja saruna ar bibliotekāri, pie datoriem klusi sēdēja divas vietējās iedzīvotājas. Kad grasījos doties projām, pirmā ierunājās Ludmila Petrova: “Noteikti uzrakstiet, ka bibliotēka Dagdas pagastā mums ļoti vajadzīga, jo šeit visi pakalpojumi ir bezmaksas un mums ērti pieejami. Sevišķi šī iestāde ir nepieciešama mūsu bērniem — skolēniem. Mūsdienās skolā uzdod ļoti daudz informācijas sameklēt internetā, bet ko darīt tiem, kam mājās nav interneta? Citam pat datora nav. Labi, ka pildīt uzdevumus var atnākt uz bibliotēku — ērti un droši. Iespēju sameklēt informāciju internetā un izdrukāt izmanto mana meita — nekādu problēmu. Nebūtu mums savas bibliotēkas, vajadzētu skraidīt apkārt un meklēt, kas atļaus tev strādāt pie datora. Izmantojot iespēju izteikties, gribu aicināt novada vadību parūpēties, lai arī turpmāk šeit bibliotēka pastāvētu, jo tas ir reāls atbalsts daudzām ģimenēm, kurās aug bērni.”
Ludmilas ģimenē ir divi bērni: Aļona un Irina. Aļona jau patstāvīga, viņai ir sava ģimene, kurā aug dēliņš. Dagdas pagasta bibliotekāre apgalvo, ka skolas gados viņa bijusi ļoti čakla lasītāja — šeit izlasījusi neskaitāmas grāmatas. Bibliotēku viņa bieži apmeklējusi, arī mācoties Dagdas arodvidusskolā, jo bija nepieciešams dators. Otra meitene — Irina — mācās 7. klasē, ceļu uz vietējo bibliotēku viņa mēro bieži. Sekmes jaunietei labas.
Ludmila: “Uz mūsu bibliotēku nāk pat sirmgalvji un invalīdi. Iedomājieties, kas notiktu, ja pēc grāmatām viņiem būs jāiet uz Dagdu! Vecam, slimam cilvēkam tas nav viegli, un visticamāk viņi paliks bez lasāmvielas. Par mūsu bibliotekāri neviens nekad nav sliktu vārdu pateicis, paaudzes te ir izgājušas, mūsu bērni gājuši, un, ceru, arī mazbērni ies.
Bibliotēka vajadzīga ikvienam, pat bezdarbniekam. Pati pēc profesijas esmu slaucēja, piecus gadus strādāju fermā, bet tad nācās veikt visādus darbus. Izgāju darba biržas piedāvātos sekretāru sagatavošanas kursus. Vīrs būvgaldnieks, ilgus gadus strādāja profesijā, bet tagad arī bezdarbnieks. Mani pie datora piesaistīja meitas, jo mammai jau ir tas pienākums palīdzēt bērniem mācībās. Ar laiku datori pašai kļuva saistoši, pieradu. Patīk internetā palasīt jaunumus, interesanti salīdzināt cenas interneta veikalos ar tām, kas ir Dagdā. Diemžēl salīdzinājums ir par labu interneta veikaliem, es pati gan neko nepirku, bet vecākā meita ir pirkusi un ļoti apmierināta gan ar kvalitāti, gan ar piegādes laiku.
Pagaidām meitas ģimene no Latvijas neaizmuka, jo laikam dzīve vēl pavisam uz ceļiem nav nospiedusi. Bet arī viņiem nekas cits neatliks, ja valstī turpināsies šī krīze. Visi mūsu radi jau ārzemēs, Anglijā savējos tagad jau satikt vieglāk nekā Latvijā. Starp maniem radiem nav neviena negatīva piemēra. Viens aizbrauc, velk sev līdzi nākamo. Visi iekārtojās, apmierināti. Visi aizbraukuši ne no labas dzīves, visi labprāt atgrieztos, bet nav jau kurp atgriezties. Šeit nav darba, nav iespējas normāli iekārtot savu dzīvi. Pagasts bija, varējām izdzīvot pat labi, jo Sandra Viškure ļoti labi pazina turpat katru cilvēku un pabalstus saņēma tie, kuriem patiesi vajadzēja, nevis tie, kam tāpat visa gana. Pagaidām vēl nejūtam negatīvas pārmaiņas, bet satraukums cilvēkiem liels. Mums gribējās, lai mums tomēr ir sava pārvalde. Ja jau to tā nevarēja izdarīt, tad vismaz bibliotēku lai nosargā. Nevajag aizmirst, ka būs arī nākamās pašvaldību vēlēšanas, cilvēki vērtēs darbus.”
Vienisprātis ar Ludmilu ir Gaļina Šelegoviča: ”Man ir divi bērni: Eduardam divi gadiņi, Oskaram — septiņi. Pie datora viņiem vēl par agru, labāk pasaudzēt acis, bet lasīt grāmatas šurp nāk vecākais bērns. Es pati datoru izmantoju sarakstei ar tuviniekiem un paziņām, jo par to nav nekas jāmaksā, pretēji pas-ta pakalpojumiem. Šad tad uzspēlēju kādu spēli, lai īsinātu laiku, kā, piemēram, šodien, kad jāgaida dēls no skolas. Pirmklasniekus vienus nelaiž mājās, ir kādam jāatnāk pakaļ. No mūsu mājām vien līdz bibliotēkai ir pieci kilometri, plus ceļš līdz Dagdai. Ciemata ļaudīm vieglāk, bet dziļākos laukos kā ir, tā ir. Šodien braucām ar mašīnu, jo vīram bija darīšanas šaipusē. Bet benzīns arī maksā naudu, gadās arī kājām iet. Otrajā mācību pusgadā varēs laist bērnu vienu, bet uzskatu — labāk doties līdzi, jo patālu. Pilsētā citādi, tur kaimiņi redz, viss kā uz delnas.
Viena laime, ka ceļi salaboti, par ko liels paldies mūsu priekšsēdētājai Sandrai Viškurei. Žēl, ka sataisīja reformu. Domāju, nekur rajonā nebija tik bagātīgas Jaungada dāvanas bērniem, kā pie mums. Vecākais dēls šoruden aizgāja 1. klasē. Pirmklasniekiem mūsu pagasts vienmēr dāvināja pilnu somu ar visu nepieciešamo skolai, faktiski nekas nebija jāpiepērk. Tas bija milzīgs atbalsts vecākiem. Oskaram ļoti paveicās, bet kā būs Eduardam? Mēs pat nezinām, vai uz Ziemassvētkiem un gadu miju mazajiem bērniem būs dāvanas, kā vienmēr te bijis. Mazie ļoti gaidīja šos svēt-kus, lai cik laba vai slikta maska, vienmēr bija dāvaniņas.”
Gaļina savulaik mācījusies Dagdas arodvidusskolā par pavāra palīgu. Apprecējās, piedzima bērni, tā arī palika bez darba un profesijas. Nesen viņa pabeigusi Nodarbinātības valsts aģentūras piedāvātos kursus un strādā veikalā. Lai gan visiem kursu beidzējiem darbs neatradās, Gaļina pārliecināta — tie bijuši ļoti labi kursi. Viņai paveicās, ka praksi izgāja lielveikalā, kur tika pamanīta un saņēma piedāvājumu pastrādāt uz darbinieku atvaļinājuma laiku. Sieviete ļoti priecājas gan par šo iespēju, gan par to, ka lielveikals ir stabils drošības garants savlaicīgai algu izmaksai. Kurš gan nav dzirdējis, kā cilvēkus piemāna nelielo bodīšu īpašnieki!
Gaļinas dzīvesbiedrs ir celtnieks. Šī profesija viņu padarīja par invalīdu — sabojāja muguru, tagad gaida pirmo invaliditātes pensiju. Pēc sievietes domām, Dagdas pagastā pārsvarā dzīvo pensionāri vai bezdarbnieki. Visgrūtāk klājas jaunajām ģimenēm, kurām vajag audzināt bērnus. Ja nav veselības, nav arī iespējas doties peļņā uz ārzemēm. Manas sarunbiedres akcentēja, ka vairākums cilvēku, tostarp arī viņas, no valsts prasa tikai pašu minimumu: lai ir stabils darbs un algu izmaksā. Neko vairāk, tikai šīs divas elementārās lietas, kas ikvienam ļautu justies kā cilvēkam.
Bibliotekāres stāžs skaitāms kopš 1971. gada, kad iesāka strādāt Konstantinovas bibliotēkā, viņa nedaudz pastrādājusi arī Dagdas pilsētas un Dagdas bērnu bibliotēkā, bet Dagdas ciemata un tagadējā pagasta bibliotēkā kopsummā nostrādāti 35 gadi.
Arī krīzē viss notiek
Pati par sevi novadu izveide bibliotekāres darbā lielas pārmaiņas nav ienesusi — iedzīvotāji kā nāca lasīt grāmatas, tā nāk. Bet jau šodien Ludmila bažīgi raugās uz grāmatu plauktiem un ir pārliecināta, ka nav nekādu cerību saņemt tik bagātīgu finansējumu grāmatu un periodikas iegādei, ar kādu iestādi lutināja Dagdas pagasta pašvaldība. Bet par bibliotēkas tālāku nākotni viņa pat nezina ko domāt, taču pārliecināta, ka iedzīvotājiem Dagdas pagasta bibliotēka ir ļoti nepieciešama.
Patiesi pārsteidz pilnie žurnālu un laikrakstu plaukti: “Dziednieks”, “Mans īpašums”, “Praktiskais Latvietis”, “Zintnieks”, “AgroTops”, “Dārzs un drava”, “Ieva”, “Mūsmājas”, “Santa”, “Sieviete”, “Lilit”, “Ļubļu”, “Diena”, “Neatkarīgā Rīta Avīze”, “Vietējā”, “Latvijas Avīze”, “Ezerzeme” divās valodās pēc lasītāju pieprasījuma un vēl citi laikraksti un žurnāli, kopskaitā 46 nosaukumi. Visi ir pieejami ikvienam bibliotēkas pakalpojumu lietotājam, turklāt ne tikai lasīšanai uz vietas, bet arī mājās. Diez vai citā tuvākajā bibliotēkā var izvēlēties lasāmvielu no tik plaša preses izdevumu klāsta.
Iespaido grāmatu fonds — 8000 vienību, vizuāli redzams, ka bibliotēkā ir ļoti daudz jaunas literatūras. Pēdējās grāmatas nopirktas vēl pagasta pašvaldības pastāvēšanas laikā jūnijā. Katru mēnesi pagasts grāmatām iedalīja 60 latus, bet labākajos gados pat līdz 90 latiem. Turklāt grāmatas bija lētākas. Periodikas abonēšanai šogad iedalīts 1300 latu. Vēl, protams, fonds papildinās ar grāmatu dāvinājumiem. Lasītāju pamatkontingents ir Dagdas pagasta ļaudis, bet brauc arī no Dagdas pilsētas un pat no Andzeļiem.
Lielā grāmatu plauktu tīrīšana notikusi arī šajā iestādē — pērn bibliotekāre norakstījusi 3000 grāmatu. Ir kādi divi trīs lasītāji, kuri interesējas par veco literatūru par karu, bet vairākums lasa jaunās grāmatas, pat pensionāri jautā pēc mīlestības romāniem. Var jau lauzt rokas un vaimanāt, bet tāda ir reālā dzīve — jāatbrīvo vieta jaunajam, vairāk pieprasītajam. Bibliotēkas telpas ir ļoti šauras, pat visus 12 projekta datorus ne- varēja izvietot vienuviet, kas faktiski ļoti sarežģī bibliotekāres dzīvi, jo otra telpa no viņas darbavietas nav pārskatāma. Laime, ka datoru lietotāji faktiski ir vietējie ļaudis, vairāk nāk bērni, bet netrūkst arī pieaugušo. Lietotājiem šis pakalpojums vēl arvien ir par baltu velti, bet rindas vairs neveidojas, jo vietu pie datoriem ir gana.
“Tieši bagātīgā jaunas lasāmvielas izvēle ir mūsu bibliotēkas lielākā priekšrocība,” stāsta Ludmila. “Pēdējo pirkumu skaitā ir vairākas pieprasītas enciklopēdijas, rakstnieces Monikas Zīles, bērnu rakstnieces Lindgrēnas, pieprasītāko krievu autoru grāmatas — Jūlijas Šilovas, Darjas Doncovas, Andreja Voronina. Visas grāmatas tāpat nevarēsiet uzskaitīt avīzē. Šeit gaidīts ikviens grāmatu mīļotājs. Tālākie lasītāji uzreiz ņem pa 15 grāmatām. Atdod laikā un nebojātas, mums vispār šī problēma tikpat kā nepastāv, ļaudis ir apzinīgi. Retumis kāds misēklis gadās, bet tādā gadījumā es neizsniedzu jaunas. Cilvēkiem šo negāciju laikā gribas lasīt par patīkamo. Ir cilvēki, kas kājām iet vairākus kilometrus, lai tiktu pie jaunām grāmatām. Šī gada sākumā bija kādi 240 lasītāji, apmeklētāju rādītājs krietni lielāks. Kopš izveidots novads, valsti piemeklējušās krīzes dēļ mūsu bibliotēka strādā tikai četras dienas nedēļā no plkst. 8 līdz plkst. 17 ar stundas pārtraukumu pusdienām. Piekt-dienā, sestdienā un svētdienā durvis slēgtas.”
Lasītāju viedoklis
Kamēr ritēja saruna ar bibliotekāri, pie datoriem klusi sēdēja divas vietējās iedzīvotājas. Kad grasījos doties projām, pirmā ierunājās Ludmila Petrova: “Noteikti uzrakstiet, ka bibliotēka Dagdas pagastā mums ļoti vajadzīga, jo šeit visi pakalpojumi ir bezmaksas un mums ērti pieejami. Sevišķi šī iestāde ir nepieciešama mūsu bērniem — skolēniem. Mūsdienās skolā uzdod ļoti daudz informācijas sameklēt internetā, bet ko darīt tiem, kam mājās nav interneta? Citam pat datora nav. Labi, ka pildīt uzdevumus var atnākt uz bibliotēku — ērti un droši. Iespēju sameklēt informāciju internetā un izdrukāt izmanto mana meita — nekādu problēmu. Nebūtu mums savas bibliotēkas, vajadzētu skraidīt apkārt un meklēt, kas atļaus tev strādāt pie datora. Izmantojot iespēju izteikties, gribu aicināt novada vadību parūpēties, lai arī turpmāk šeit bibliotēka pastāvētu, jo tas ir reāls atbalsts daudzām ģimenēm, kurās aug bērni.”
Ludmilas ģimenē ir divi bērni: Aļona un Irina. Aļona jau patstāvīga, viņai ir sava ģimene, kurā aug dēliņš. Dagdas pagasta bibliotekāre apgalvo, ka skolas gados viņa bijusi ļoti čakla lasītāja — šeit izlasījusi neskaitāmas grāmatas. Bibliotēku viņa bieži apmeklējusi, arī mācoties Dagdas arodvidusskolā, jo bija nepieciešams dators. Otra meitene — Irina — mācās 7. klasē, ceļu uz vietējo bibliotēku viņa mēro bieži. Sekmes jaunietei labas.
Ludmila: “Uz mūsu bibliotēku nāk pat sirmgalvji un invalīdi. Iedomājieties, kas notiktu, ja pēc grāmatām viņiem būs jāiet uz Dagdu! Vecam, slimam cilvēkam tas nav viegli, un visticamāk viņi paliks bez lasāmvielas. Par mūsu bibliotekāri neviens nekad nav sliktu vārdu pateicis, paaudzes te ir izgājušas, mūsu bērni gājuši, un, ceru, arī mazbērni ies.
Bibliotēka vajadzīga ikvienam, pat bezdarbniekam. Pati pēc profesijas esmu slaucēja, piecus gadus strādāju fermā, bet tad nācās veikt visādus darbus. Izgāju darba biržas piedāvātos sekretāru sagatavošanas kursus. Vīrs būvgaldnieks, ilgus gadus strādāja profesijā, bet tagad arī bezdarbnieks. Mani pie datora piesaistīja meitas, jo mammai jau ir tas pienākums palīdzēt bērniem mācībās. Ar laiku datori pašai kļuva saistoši, pieradu. Patīk internetā palasīt jaunumus, interesanti salīdzināt cenas interneta veikalos ar tām, kas ir Dagdā. Diemžēl salīdzinājums ir par labu interneta veikaliem, es pati gan neko nepirku, bet vecākā meita ir pirkusi un ļoti apmierināta gan ar kvalitāti, gan ar piegādes laiku.
Pagaidām meitas ģimene no Latvijas neaizmuka, jo laikam dzīve vēl pavisam uz ceļiem nav nospiedusi. Bet arī viņiem nekas cits neatliks, ja valstī turpināsies šī krīze. Visi mūsu radi jau ārzemēs, Anglijā savējos tagad jau satikt vieglāk nekā Latvijā. Starp maniem radiem nav neviena negatīva piemēra. Viens aizbrauc, velk sev līdzi nākamo. Visi iekārtojās, apmierināti. Visi aizbraukuši ne no labas dzīves, visi labprāt atgrieztos, bet nav jau kurp atgriezties. Šeit nav darba, nav iespējas normāli iekārtot savu dzīvi. Pagasts bija, varējām izdzīvot pat labi, jo Sandra Viškure ļoti labi pazina turpat katru cilvēku un pabalstus saņēma tie, kuriem patiesi vajadzēja, nevis tie, kam tāpat visa gana. Pagaidām vēl nejūtam negatīvas pārmaiņas, bet satraukums cilvēkiem liels. Mums gribējās, lai mums tomēr ir sava pārvalde. Ja jau to tā nevarēja izdarīt, tad vismaz bibliotēku lai nosargā. Nevajag aizmirst, ka būs arī nākamās pašvaldību vēlēšanas, cilvēki vērtēs darbus.”
Vienisprātis ar Ludmilu ir Gaļina Šelegoviča: ”Man ir divi bērni: Eduardam divi gadiņi, Oskaram — septiņi. Pie datora viņiem vēl par agru, labāk pasaudzēt acis, bet lasīt grāmatas šurp nāk vecākais bērns. Es pati datoru izmantoju sarakstei ar tuviniekiem un paziņām, jo par to nav nekas jāmaksā, pretēji pas-ta pakalpojumiem. Šad tad uzspēlēju kādu spēli, lai īsinātu laiku, kā, piemēram, šodien, kad jāgaida dēls no skolas. Pirmklasniekus vienus nelaiž mājās, ir kādam jāatnāk pakaļ. No mūsu mājām vien līdz bibliotēkai ir pieci kilometri, plus ceļš līdz Dagdai. Ciemata ļaudīm vieglāk, bet dziļākos laukos kā ir, tā ir. Šodien braucām ar mašīnu, jo vīram bija darīšanas šaipusē. Bet benzīns arī maksā naudu, gadās arī kājām iet. Otrajā mācību pusgadā varēs laist bērnu vienu, bet uzskatu — labāk doties līdzi, jo patālu. Pilsētā citādi, tur kaimiņi redz, viss kā uz delnas.
Viena laime, ka ceļi salaboti, par ko liels paldies mūsu priekšsēdētājai Sandrai Viškurei. Žēl, ka sataisīja reformu. Domāju, nekur rajonā nebija tik bagātīgas Jaungada dāvanas bērniem, kā pie mums. Vecākais dēls šoruden aizgāja 1. klasē. Pirmklasniekiem mūsu pagasts vienmēr dāvināja pilnu somu ar visu nepieciešamo skolai, faktiski nekas nebija jāpiepērk. Tas bija milzīgs atbalsts vecākiem. Oskaram ļoti paveicās, bet kā būs Eduardam? Mēs pat nezinām, vai uz Ziemassvētkiem un gadu miju mazajiem bērniem būs dāvanas, kā vienmēr te bijis. Mazie ļoti gaidīja šos svēt-kus, lai cik laba vai slikta maska, vienmēr bija dāvaniņas.”
Gaļina savulaik mācījusies Dagdas arodvidusskolā par pavāra palīgu. Apprecējās, piedzima bērni, tā arī palika bez darba un profesijas. Nesen viņa pabeigusi Nodarbinātības valsts aģentūras piedāvātos kursus un strādā veikalā. Lai gan visiem kursu beidzējiem darbs neatradās, Gaļina pārliecināta — tie bijuši ļoti labi kursi. Viņai paveicās, ka praksi izgāja lielveikalā, kur tika pamanīta un saņēma piedāvājumu pastrādāt uz darbinieku atvaļinājuma laiku. Sieviete ļoti priecājas gan par šo iespēju, gan par to, ka lielveikals ir stabils drošības garants savlaicīgai algu izmaksai. Kurš gan nav dzirdējis, kā cilvēkus piemāna nelielo bodīšu īpašnieki!
Gaļinas dzīvesbiedrs ir celtnieks. Šī profesija viņu padarīja par invalīdu — sabojāja muguru, tagad gaida pirmo invaliditātes pensiju. Pēc sievietes domām, Dagdas pagastā pārsvarā dzīvo pensionāri vai bezdarbnieki. Visgrūtāk klājas jaunajām ģimenēm, kurām vajag audzināt bērnus. Ja nav veselības, nav arī iespējas doties peļņā uz ārzemēm. Manas sarunbiedres akcentēja, ka vairākums cilvēku, tostarp arī viņas, no valsts prasa tikai pašu minimumu: lai ir stabils darbs un algu izmaksā. Neko vairāk, tikai šīs divas elementārās lietas, kas ikvienam ļautu justies kā cilvēkam.
Juris ROGA
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru